Kad pārmaiņu vidū šķiet, ka viss jūk un brūk!

Ir brīži, kad dzīve it kā pati sāk mainīties... klusi, bet neatgriezeniski. Kaut kas iekšēji mainās, un ārēji notikumi seko tam līdzi. It kā viss notiek pareizi, bet sajūta ir tāda, it kā zeme mazliet šūpotos zem kājām.

Pārmaiņas reti nāk ar skaidrību. Biežāk tās nāk ar jucekli, ar šaubām, ar nogurumu, ar jautājumu “kas tagad būs?”. Tas ir brīdis, kad iekšā var rasties sajūta, ka viss jūk un brūk. Bet patiesībā tas, kas brūk, bieži ir tikai vecais veids, kā līdz šim esam centušies sevi saturēt kopā.

Tas, ka ir grūti, nenozīmē, ka ej nepareizi.

Nezināmais ir biedējošs. Tajā pazūd skaidrība, kontrole, rutīna. Un tomēr tieši šajā nedrošībā sākas jauna iekšēja kārtība. Vecie pamati sabrūk, lai radītu vietu jaunam līdzsvaram.

Svarīgākais šajā laikā ir nenoliegt savas sajūtas. Neapslāpēt to, kas grib tikt sajusts. Bailes, apjukumu, dusmas vai skumjas. Tās visas ir signāli, ka esi dzīvs un joprojām kustībā.

Kad lēmumi kļūst grūtāki.

Pārmaiņu laikā nereti kļūst grūti pieņemt lēmumus. Tas ir normāli. Kad zeme mainās zem kājām, cilvēkam nepieciešams laiks, lai atgūtu līdzsvaru. Šaubas un nepārliecība par sevi ir daļa no pārejas nevis vājums. Tas ir signāls, ka kaut kas tevī veidojas no jauna.

Atļauj sev būt nepārliecinātai/am. Tas ir starpposms starp veco drošību un jauno brīvību.

Pārmaiņas nenozīmē sabrukumu.

Tās nozīmē kustību. Daba arī piedzīvo haosu pirms atkal atdzimst. Cilvēka psihē tas notiek līdzīgi. Brīžos, kad šķiet, ka viss jūk, iespējams, tu patiesībā tikai pārbūvē savu iekšējo māju.

Pārmaiņu laiks nav jāiztur. Tajā var būt. 

Ar maigumu, ar atļauju jukt un atkal salikt sevi kopā. Jo tas, kas top no jauna, bieži ir tuvāks tam, kas patiesībā esi tu.

Parūpējies par sevi!

Kad iekšā ir sajukums, rūpes par sevi kļūst par enkuru. Tās var būt pavisam vienkāršas lietas:

• siltas tējas tase klusumā;

• pastaiga bez steigas;

• ieraksts dienasgrāmatā, kur vari atzīt to, ko jūti;

• saruna ar cilvēku, kurš nekritizē, bet vienkārši ir blakus.

Pašaprūpe pārmaiņu laikā nav greznība, tā ir nepieciešamība. Tā palīdz ķermenim un prātam sajust drošību tur, kur ārējā pasaule to brīžiem neatrod.